We invite you to the opening of Jānis Mitrēvics' solo exhibition “DOLLHELL”, which will take place on February 26, 2026 at 5:00 PM at the Art Station Dubulti – a multifunctional space that combines a contemporary art center and a functioning railway station.
ABOUT THE EXHIBITION
At the core of the exhibition stands a doll derived from an industrially manufactured toy. This image is the artist’s way of referencing humanity. ‘A Doll. A hellish doll. A doll hell. We usually play with dolls. The games may differ, but the doll is an extraordinarily accommodating model,’ says Jānis Mitrēvics. The figure of the doll appears in paintings, the artist’s principal medium, and, for the first time in his practice, in porcelain sculpture. The entire exhibition consists of new works created specifically for DOLLHELL.
In this solo show, Mitrēvics reflects on the world and art itself. His contemplation of the former unfolds through figurative generalisation: how society manifests itself, how an era reveals its character, how politics crystallises into symbolic images, colours and relationships. Today’s socio-political “bubbles” provide fertile ground for his imagery. The titles of the paintings and sculptures are concise – Choice, Gain, Stairs, Backwards, Instruction, Babel – naming the symbols, states or insights that propelled their making.
In Mitrēvics’ work, the world flashes past as a kaleidoscope of events and regulations, endlessly shaken by time into ever-new configurations. The painterly language is expansive and gestural, built on soft fields and classical colour relationships, yet nervous in its contrasts of darkness and light – dazzling, destabilising, refusing to settle. The apparent traditionalism of the technique is deceptive. Within the aerated, almost whipped expanses of paint lies a dry technological flatness: a digital image embedded where one expects drawing. DOLLHELL seems to revel in the free fall of its own complex aesthetic, in the headlong velocity of a narrative driven by intuition.
Choice is at once a consumerist imperative, a political necessity and a biblical – archaic – condition. One painting, depicting a female torso holding an apple aloft while partially illuminated faces observe her, bears the simple title – Choice.
Within contemporary democracy, choice is compulsory: what to vote for, what to buy, who to be. Yet choice is also a theological category, foundational to Western ethics. You are free to choose, but the consequences are yours to bear. You live with what you have chosen. In this sense, the modern and the archaic conditions are not so far removed: we inhabit the outcomes of our decisions.
Mitrēvics approaches choice as both contemporary and timeless – political and divine, outwardly critical yet intuitively profound. If we translate the painting’s visual language into words, the choosing subject – the figure we recognise from the Bible as Eve – appears compressed between two fields: a cool, lucid, rose-tinged reality and a murkier, seductively warm ochre promise of comfort. The most arresting insight may be this: in the moment of choosing, the human being is always “without a head”. Our decisions are guided by belief. The question is – belief in what?
Mitrēvics has long been drawn to emotionally charged, wide-angle observations of the world: human vanity, aspiration, confusion and the strange theatre of collective life. In DOLLHELL, he reaches for another timeless symbol capable of holding both the archaic and the present – the Tower of Babel. Since 1992, stairs rising towards heaven have been a recurrent motif in his work – profoundly human, ambitious and tinged with irony. In the installations of the 1990s, these tower-like structures were often romantic and wooden. By contrast, in the large-scale outdoor work Erect 85 (1995), Mitrēvics appropriated a Soviet-era administrative high-rise on the banks of the Daugava – colloquially known as “the silo” – sealing its upper windows with the words Erect 85. The gesture was playful and caustic.
In Genesis, the descendants of Noah, instructed by God to spread out across the earth and multiply upon it, instead resolve to build a city with a tower reaching the skies, securing their name and resisting dispersal: ““Come,” they said, “let us build for ourselves a city with a tower that reaches to the heavens, that we may make a name for ourselves and not be scattered over the face of all the earth.”” (Genesis 11:4) God responds not with destruction but with linguistic confusion. Human pride is neutralised through misunderstanding.
Two monumental Babels appear in DOLLHELL: a vast four-metre painting on the ground floor and a porcelain installation above. In the painting, Mitrēvics lifts the viewer high above the commotion and the tower itself, in a baroque-like flight. The dominant hue lies between red and yellow – an assertive, almost confrontational orange. Dense figuration, frantic activity and a gravity-defying orbit around a pink cloud at the centre create a burlesque spectacle where humour and horror are hard to tell apart.
For Mitrēvics, contemporary social bubbles resemble this biblical confusion of tongues: political vanity “rewarded” with near-caricatural misunderstanding. What is essence to one becomes nonsense to another. In the porcelain Babel upstairs, fired and glazed dolls replace burnt bricks, writhing upwards along the tower’s steps.
The small paintings titled Webcam work like eyes. Their title anchors them in the language of technological surveillance, yet the image of the all-seeing eye also carries older connotations of providence. Across the exhibition, fourteen paintings and more than fifty porcelain sculptures create a space where watching – and being watched – becomes inseparable from believing. (Porcelain sculptures have been produced in Piebalga Porcelain Factory, directed by artist Jānis Ronis.)
A crucial dimension of Mitrēvics’ practice is his sustained inquiry into painting itself. He understands his work as part of a lineage, situating himself within schools and traditions while recognising that art survives through constant self-disruption and renewal. ‘Since the 1980s, I have been building my own alphabet and grammar,’ he says. ‘I may have started with four dozen letters and discarded many along the way, but another two hundred and fifty have taken their place.’
Mitrēvics came of age at a moment when artistic languages were shifting dramatically, though not everywhere in the same way. He emerged as one of the earliest and most striking postmodernists in Latvian painting post-independence. Yet his artistic genesis unfolded under conditions radically different from those in the West, where the late 1970s and 1980s saw a turn away from conceptual austerity and modernist “purity” towards postmodernism. Meanwhile, behind the Iron Curtain, with Latvia still under Soviet occupation, artists were forced into partisan tactics working within the ideological chokehold of socialist realism. While the West embraced postmodernism – with the symbolic spontaneity of the Italian Transavanguardia, the German Neue Wilden and American “Bad Painting” –artists under Soviet rule continued to erode official doctrine through coded modernist strategies. This covert opposition had been the art world’s chief resistance strategy in Latvia and all of Eastern Europe post-WWII. Mitrēvics started off within that current. The shift came in 1991. Into his already recognisable expressionistic, chromatically intense and deliberately distorted figurative paintings, Mitrēvics inserted black-and-white photographic fragments of the classical painter Nicolas Poussin and scattered dried flowers across the surface (Marmalade. Poussin + Dried Flowers). With this defiant gesture, he stepped decisively into postmodern territory – among the first in Latvia to do so. The move aligned him with Western tendencies, yet paradoxically set him apart from the local art scene that was rapidly reclaiming the previously suppressed conceptualism and installation practices under the auspices of Rīga’s Soros Centre for Contemporary Art. At the same time, postmodern impulses had already surfaced beyond painting. From 1982 onwards, the group Workshop for the Restoration of Unfelt Feelings, founded by Hardijs Lediņš and Juris Boiko, pursued performances and Fluxus-inflected actions that expanded the field of artistic reference. Painting, by contrast, increasingly fell under suspicion in the 1990s – in Latvia as elsewhere.
Mitrēvics took the opposite stance. He insisted on painting as a universal language – a base from which other materials and gestures could unfold. Even when working with alder branches, rope, leather, plastic, Soviet high-rises, ducks, text or video cameras, a painterly logic persisted. That commitment remains legible in the porcelain sculptures of DOLLHELL: however three-dimensional their form, they are conceived through the eye of a painter.
DOLLHELL engages directly with the architectural identity of Art Station Dubulti. Exhibition design: Dace Ignatova. Curator: Inga Šteimane.
ABOUT THE ARTIST
Since the 1980s, Jānis Mitrēvics (b. 1957) has belonged to a generation of painters who reshaped Latvian art at the close of the independence movement. A defining early moment was the exhibition Gentle fluctuations in 1990, realised with Ieva Iltnere, Sandra Krastiņa, Ģirts Muižnieks, Edgars Vērpe and Aija Zariņa, and curated by Ivars Runkovskis. The project focused not only on finished works but on the act of making itself: the exhibition opened in an empty space, and paintings were created before the audience. Critics described it as a “theatre of painters”.
In the years that followed, Mitrēvics developed a distinctly postmodern language of reference and citation. Projects such as Marmalade (Poussin and Dried Flowers) (1991), Works (1992), ‘Jānis Mitrēvics Exhibits Vilhelms Purvītis…’ Ivars Runkovskis (1994) and Gymnastic Ring (1996) introduced a system where artworks pointed to one another, collapsing hierarchies between originals and quotations, between Purvītis and grain.
At the turn of the millennium, he shifted direction. A series of four solo exhibitions – Paris. New Reality (1997), Landscape. New Reality (1998), Nude. New Reality (1999) and Sin. New Revelation (2001) – marked a renewed engagement with reflected reality in painting.
In 2000, Mitrēvics founded the company Dd studio. For more than two decades, stepping back from individual artistic production, he focused on the modernisation and digital expansion of museum exhibitions. Under his direction, Dd studio realised over forty permanent displays in Latvia and abroad, including at the Ventspils Museum (2001), the Museum of Latvia’s Popular Front (2013), and the Anatomy Museum of Rīga Stradiņš University (2020). Their exhibition at the Gobustan Petroglyph Museum received the European Museum of the Year Award in 2013.
Since 2021, Mitrēvics has returned to independent studio practice. In 2024, he presented the solo exhibition RE-EVOLUTION in Riga, gallery Māksla XO. 2022 brought him the Order of the Three Stars, the country’s highest distinction. DOLLHELL is his most ambitious solo exhibition of the twenty-first century.
ABOUT ART STATION DUBULTI
Since 2015, Art Station Dubulti (Jūrmala, Latvia) has operated as an inclusive and experimental platform for contemporary art. A space that has redefined how contemporary art can inhabit and activate public infrastructure. Rather than being repurposed from one function into another, the Dubulti station has evolved into a hybrid environment where passengers and gallery visitors coexist. This overlap has shaped a layered and inclusive cultural experience, integrating contemporary art into daily life for a broader public. The Station’s dual identity guides the curatorial vision of its founder and director, Inga Šteimane. Supported by the Jūrmala City Council and the State Culture Capital Foundation, the programme maintains a high curatorial standard with a strong local and international pull.
Exhibition dates: �26 February – 24 May 2026
Opening hours: �Daily, 9 am – 6 pm
Admission: �Free
https://artstationdubulti.lv
SUPPORTED BY
Jūrmala City Council
State Culture Capital Foundation
Text: Inga Šteimane, curator of the exhibition
Contact information: +37129548719,
c3RlaW1hbmUgISBpbmdhIHwgZ21haWwgISBjb20=
II
Ielūdzam uz izstādes “L ELLE” atklāšanu, kas notiks 2026. gada 26. februārī plkst. 17.00 Mākslas stacijā Dubulti – daudzfunkcionālā telpā, kur apvienojas laikmetīgās mākslas centrs un funkcionējoša dzelzceļa stacija. (Please scroll down for ENG)
PAR IZSTĀDI
Izstādes centrā ir lelles tēls, kas atvasināts no rūpnieciski ražotas rotaļu lelles. Tas ir cilvēks. “L elle. Lelle. Leļļu elle. Ar lellēm parasti spēlējas. Spēles var būt dažādas, bet lelle ir ļoti pateicīgs modelis,” saka mākslinieks Jānis Mitrēvics. Lelles tēls izpaudies gan gleznās, kas ir tipisks Mitrēvica izteiksmes veids, gan porcelāna skulptūrās, kas viņa izstādē ir pirmoreiz. Visu ekspozīciju veido jaundarbi, kas tapuši speciāli personālizstādei “L ELLE”.
Personālizstādē “L ELLE” Mitrēvics stāsta gan par pasauli, gan par mākslu kā tādu. Stāstos par pasauli mākslinieku interesē tēlaini vispārinājumi. Piemēram, kā sabiedrība manifestējas un kādos vispārinājumos to var parādīt. Kā laikmets manifestējas un kādos vispārinājumos to parādīt. Kā politika manifestējas un kādos simboliskos tēlos, krāsās, attiecībās to var parādīt. Sociālie un politiskie “burbuļi” ir svarīgi metaforu avoti Mitrēvica tēliem. Gleznu un skulptūru virsraksti lakoniski nosauc stāvokli, simbolu vai atziņu, kas virzījuši radīšanu – “Izvēle”, “Ieguvums”, “Kāpnes”, “Atpakaļ”, “Pamācība”, “Bābele”.
Mitrēvica darbos pasaule atklājas kā milzīgā tempā gar acīm zibošs notikumu un noteikumu kaleidoskops, kuru laiks bez apstājas satricina jaunās un jaunās kopsakarībās. Izstādes gleznieciskā valoda nolasās kā uz klasisku krāsu attiecību skaistumu vērsts plašu žestu un mīkstu laukumu ekspresionisms, kas ir pietiekoši nervozs tumsas un gaismas kontrastos, lai liktu acij žilbt, iestigt un maldīties. Mānīgs ir darbu šķietamais tehniskais tradicionālisms, jo gleznu “uzputotajos”, it kā ar gaisu piesātinātajos krāsu laukumos ir neuzkrītoši iestrādāts sauss, plakans tehnoloģisms – digitāls attēls zīmējuma vietā. Šķiet, izstāde “L ELLE” apbrīno savas komplicētās estētikas brīvo kritienu bezgalīgā mainībā un sava stāsta, kas traucas cauri intuīcijai, milzīgo ātrumu.
Izvēle ir reizē moderni patērnieciska, laikmetīgi politiska un bībeliska (arhaiska) situācija. Mitrēvica glezna ar sievietes torsu un ābolu paceltā rokā, ko vēro vairāk vai mazāk izgaismotas sejas, tā arī saucas – “Izvēle”. Mūsdienu demokrātijas struktūrā izvēle ir obligāta. Izvēle, par ko balsot, izvēle, ko pirkt, un izvēle, kas es esmu. Bet izvēle ir arī Dieva kategorija, kas veidojusi Rietumu civilizācijas bāzes ētiku – tev ir iespēja izvēlēties, bet uz tevi attiecas izvēles sekas. Tu dzīvo ar to, ko esi izvēlējies. Un tādā ziņā starp moderno un arhaisko izvēli nav atšķirību – mēs dzīvojam, kā izvēlamies.
Mitrēvica uzmanība izvēles situācijai ir reizē moderna un pārlaicīga. Politiska un dievišķa. Virspusīgi kritiska un intuitīvi dziļa. Ja verbalizējam glezniecību, ar kādu autors veido savu vēstījumu, tad pamanām, ka izvēlē nodarbinātais subjekts (ko Bībelē pazīstam kā Ievu), ir gluži vai iespiests starp dzidri izgaismotu, pacilājoši sārtu, vēsu realitāti un duļķainu, bet, iespējams, vilinoši siltu okerīgu komfortu. Pats interesantākais šajā gleznā šķiet tas, ka izvēles situācijā cilvēks vienmēr ir “bez galvas”! Mūsu izvēli nosaka kaut kas, kam mēs ticam. Jautājums – kam.
Ar sev raksturīgo emocionāli vispārinošo komentāru par pasauli, cilvēka dabu un dzīves norisēm, Mitrēvics personālizstādē “L ELLE” izvēlas vēl kādu pārlaicīgu simbolu, kas vienlīdz labi izsaka mūsdienas un aizlaikus, – Bābeles torni. Kopš 1992. gada Mitrēvica darbos ir redzams kāpņu uz debesīm motīvs. Cilvēcisks, ambiciozs un reizē ironisks. Deviņdesmito gadu instalācijās torņveidīgās kāpnes ir drīzāk romantiskas un no koka, bet grandiozajā vides objektā “Erect 85” (1995) Mitrēvics kā redīmeidu jeb atrastu gatavu objektu izmantoja sociālisma perioda administratīvo augstceltni Daugavas krastā, sauktu par “skābbarības torni”, kuras piecu augšējo stāvu logus aizlīmēja ar uzrakstu Erect 85. Tas bija jautri un sarkastiski reizē.
“Celsim sev pilsētu ar torni, kura virsotne sniedzas debesīs! Ar to mēs sev sagādāsim vārdu un netiksim izkaisīti pa visu zemi,” prātoja Noasa pēcteči (1. Moz. 11:4), kuriem Dievs bija teicis vairoties un pārstaigāt visu zemi. “Lūk, [..] Tas ir tikai sākums viņu rīcībai,” cilvēku lepnību vēroja Dievs un to ģeniāli neitralizēja, sajaucot valodu tā, ka cilvēki cits citu vairs nesaprata un torņa būve apstājās.
Izstādē “L ELLE” ir divas monumentālas Bābeles – glezna pirmajā stāvā un porcelāna instalācija otrajā. Četrmetrīgajā gleznā ar nosaukumu “Bābele” Mitrēvics paceļ skatītāju augstu pāri pūlim, pāri tornim un liek to vērot it kā barokālā lidojumā. Gleznas dominējošā krāsa redzamās gaismas spektrā atrodas starp sarkano un dzelteno – tā ir oranža, kas šķiet provocējoši. Figuratīvais blīvums, personāžu trauksmainā darbošanās un no gravitācijas brīvā riņķošana ap rozā mākoni gleznas centrā vērotāju fascinē kā trakulīga burleska – jokus vairs nevar atšķirt no šausmām. Mitrēvics uzskata, ka mūsdienu burbuļus var salīdzināt ar bībelisku valodas sajaukšanu – cilvēku politiskās lepnības pārspīlējumi ir “apbalvoti” ar dzīvi teju karikatūriskos pārpratumos. Kur vienam būtība, tur citam bezjēga. Otrā stāva porcelāna Bābelē dedzināto ķieģeļu vietā ir glazētas un dedzinātas porcelāna lelles, kas kūņojas uz augšu pa torņa pakāpieniem.
Izstādes mazās gleznas ar nosaukumiem “Vebkamera” ir acis. Nosaukums tās ieliek tehnoloģiju kontekstā, bet visu redzošās acs tēls ir interpretējams kā providences klātbūtne. Izstādi kopumā veido četrpadsmit gleznas un vairāk nekā piecdesmit porcelāna skulptūras, kas darinātas mākslinieka Jāņa Roņa vadītajā Piebalgas porcelāna fabrikā.
Būtiska Mitrēvica mākslas šķautne ir glezniecības pētīšana un atklāšana. Viņš redz sevi skolu un tradīciju kontekstā, jo mākslas tradīcija ir vienmēr sevi jaukt un vienmēr atjaunoties. “Kopš astoņdesmitajiem gadiem es veidoju savu alfabētu un gramatiku. Nosacīti var teikt, ja sākumā bija piecdesmit burtu, tad tagad daudzi no tiem atmesti, bet klāt nākuši vēl divsimt piecdesmit,” par savu glezniecību stāsta Mitrēvics.
Mitrēvics ir viens no spilgtākajiem postmodernisma aizsācējiem Latvijas glezniecībā uzreiz pēc neatkarības atgūšanas. Bet kā Mitrēvica mākslas ģenēze izskatās pasaules kontekstā? Septiņdesmito beigas un astoņdesmitie gadi Rietumu mākslā ienes novēršanos no konceptuālisma un atteikšanos no modernistiskās “tīrības”, uzplaukst postmodernisms. Pavisam cita dominance tajā laikā ir aiz “ dzelzs priekškara”, bijušajā PSRS, kur savu darbību okupētajā Latvijā uzsāk Jānis Mitrēvics. Tur oficiāli valda ideoloģiski kontrolēts reālisms, kas traktēts kā sociālistisks. Kad Rietumu glezniecībā sākas postmodernisma ēra ar spontāno un simbolisko transavangardu Itālijā, vācu “Jaunajiem mežoņiem” (Neue Wilden) un ASV “Bad Painting” (slikto, bojāto, neveiksmīgo glezniecību), sociālisma teritorijā turpinās reālisma graušana ar vairāk vai mazāk atklāta modernisma palīdzību. Opozīcijas prakse – modernisma elementi dažādās gradācijās – bija raksturīga plašam mākslas parādību lokam Latvijā un visā Austrumeiropā pēc Otrā pasaules kara. Šajā plūsmā sākotnēji ir arī Mitrēvics.
Taču, kad 1991. gadā savā kopš astoņdesmitajiem gadiem pazīstamajā ekspresionistiski krāsainajā un deformētajā figurālismā Mitrēvics iemontē melnbalti fotografētas klasicisma gleznotāja Nikolā Pusēna gleznu figūras un iekaisa sausos ziedus (personālizstāde “ Marmelāde. Pusēns + sausie ziedi”), viņš kļūst par vienu no pirmajiem un spilgtākajiem postmodernistiem Latvijas glezniecībā. Tas viņu tuvina Rietumu aktualitātēm glezniecībā, bet, jāatzīst, atsvešina no Latvijas mākslas vides, kur 1993. gadā atklātā Sorosa mūsdienu mākslas centra “Rīga” paspārnē tiek intensīvi atgūts nokavētais konceptuālisms un instalāciju prakse. Ārpus glezniecības ar performancēm un Fluxus ietekmētām akcijām Latvijas postmodernisma teritorijā kopš 1982. gada spilgti darbojās “Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca”, kuru dibināja Hardijs Lediņš un Juris Boiko.
Kad deviņdesmitajos gados (ne tikai Latvijā) glezniecības lietderību bija tendence apšaubīt, Mitrēvics akcentēja glezniecību kā universālu mākslas valodu, kā mākslinieciskās izteiksmes bāzi, pat, ja savos darbos izmantoja alkšņus, auklas, ādas, plastikātus, padomju laika augstceltnes, pīles, tekstu un videokameras. Glezniecisko nominālu noteikti varēs pamanīt arī Mitrēvica porcelāna skulptūrās personālizstādē “L ELLE”.
Izstāde “L ELLE” sadarbojas ar Dubultu stacijas arhitektonisko identitāti. Izstādes scenogrāfe ir Dace Ignatova. Izstādes kuratore – Inga Šteimane.
PAR MĀKSLINIEKU
Kopš astoņdesmitajiem gadiem Jānis Mitrēvics (1957) ir gleznotāju grupā, kas 1990. gada nogalē realizēja zīmīgu izstādi Latvijas Atmodas laika mākslā – “Maigās svārstības” (mākslinieki Ieva Iltnere, Sandra Krastiņa, Jānis Mitrēvics, Ģirts Muižnieks, Edgars Vērpe un Aija Zariņa, kurators Ivars Runkovskis). Projekta centrā bija ne tikai mākslas darbi, bet radīšanas laiks un autora tēls. Kritiķi to dēvēja par “gleznotāju teātri”, jo izstāde sākās tukšā zālē un mākslas darbi tapa skatītāju acu priekšā. Ar tādiem projektiem kā “Marmelāde (Pusēns un sausie ziedi)” (1991), “Darbi” (1992), ““Jānis Mitrēvics izstāda Vilhelmu Purvīti…” Ivars Runkovskis” (1994) un “Vingrošanas riņķis” (1996) Mitrēvics īstenoja Latvijā nepieredzētu postmodernisma norāžu principa lietojumu. Eksponāti norādīja cits uz citu, un Purvīti vairs nevarēja atšķirt no graudiem. Krasi mainot virzienu un pievēršoties realitātes atspulgiem mākslā, tapa četras personālizstādes: “ Parīze. Jaunā realitāte” (1997), “Ainava. Jaunā realitāte” (1998), “Akts. Jaunā realitāte” (1999) un “Grēks. Jaunā atklāsme” (2001).
2000. gadā Mitrēvics dibina uzņēmumu “Dd studio” un vairāk nekā divdesmit gadus, atsakoties no individuāliem darbiem, strādā pie muzeju ekspozīciju modernizācijas un papilināšanas ar digitāliem produktiem. “Dd studio” darbu klāstā ir vairāk nekā četrdesmit ekspozīciju Latvijā un ārvalstīs, tostarp Ventspils muzeja ekspozīcija (2001), Latvijas Tautas frontes muzeja ekspozīcija (2013), Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja ekspozīcija (2020). “Dd studio” veidotā Gobustānas petroglifu muzeja ekspozīcija 2013. gadā iegūst Eiropas muzeju gada balvu. Kopš 2021. gada Mitrēvics atsāk gleznot individuālā studijā un 2024. gadā sarīko personālizstādi “RE-EVOLŪCIJA” galerijā “Māksla XO” Rīgā. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (2022). “L ELLE” ir Jāņa Mitrēvica vērienīgākā šī gadsimta personālizstāde.
PAR MĀKSLAS STACIJU “DUBULTI”
Kopš 2015. gada Mākslas stacija “Dubulti” ir iekļaujoša un eksperimentāla platforma laikmetīgajai mākslai Latvijā. Būdama gan profesionāla kultūras institūcija, gan ikvienam pieejama publiska telpa, tā piedāvā paraugu tam, kā māksla var jēgpilni iesaistīties sabiedrībā – nevis izolējoties, bet iekļaujoties ikdienas ritmā. Izstādes Mākslas stacijā “Dubulti” tiek kūrētas augstā profesionālā kvalitātē un piesaista plašu auditoriju – gan vietējo, gan starptautisko. Mākslas stacijas “Dubulti” izstāžu programma tiek īstenota ar Jūrmalas valstspilsētas pašvaldības un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu. Mākslas stacijas “Dubulti” dibinātāja un vadītāja ir mākslas zinātniece Inga Šteimane.
Izstāde “L ELLE” Mākslas stacijā “Dubulti” būs skatāma no 2026. gada 26. februāra līdz 24. maijam katru dienu no plkst. 9.00 līdz 18.00. Ieeja – brīva.
Tikšanās ar mākslinieku un kuratori izstādē :�
1. martā plkst. 14.00�
14. martā plkst. 14.00 Jūrmalas pavasara ekskursiju nedēļā�
15. martā plkst. 14.00 Jūrmalas pavasara ekskursiju nedēļā�
19. aprīlī plkst. 14.00
https://artstationdubulti.lv
ATBALSTA
Jūrmalas Valstspilsētas dome�
Valsts Kultūrkapitāla fonds�
Teksts: kuratore Inga Šteimane
Kontaktinformācija:
+37129548719,
c3RlaW1hbmUgISBpbmdhIHwgZ21haWwgISBjb20=
Also check out other Arts events in Jurmala, Fine Arts events in Jurmala, Exhibitions in Jurmala.
