lekcija un diskoteka / "Latviešu kolhozroks" ar Raimondu Mežaku

Programma:
20:30 Lekcija "Kas bija kolhozroks un vai vispār bija?"
21:30 Kolhozroka diskotēka

“Latviešu kolhozroks”
Termins “latviešu kolhozroks” ir pieņemts patvaļīgi un nevienā skaidrojošā vārdnīcā vai
grāmatā to nevar atrast. Nav skaidri zināms, kas ir tā autors. Gaidāmā pasākuma kontekstā
ar “latviešu kolhozroku” domāta mazāk zināmu grupu, padomju okupācijas laikā radītā,
dažādu novirzienu rokmūzika, kura radīta lauksaimniecības un zivsaimniecības kolhozu,
rūpnīcu un citu uzņēmumu, kā arī pilsētu un ciemu kultūras namu paspārnē. Terminam
“latviešu kolhozroks” ir vairāk simboliska nozīme, kas raksturo padomju sistēmu, ar tajā
esošo absurdumu, jo tajā laikā privātīpašums mūsdienu izpratnē faktiski neeksistēja, viss bija
kopīgs. Tam laikam raksturīgs bija tas, ka labas lietas nopirkt bija grūti, tajā skaitā mūzikas
instrumentus. Tad atlika vai nu gatavot pašiem, kā to paveica sintezatoru būvētāji vai ģitāristi
pašu rokām uzmeistarojot savu instrumentu, meklēt blatus jeb pazīšanās un kādu atbalstošu
organizāciju, kurai pieslieties, piemēram kolhozu, kas iedeva vajadzīgo naudu vai arī
instrumentus aizņemties. Tomēr instrumentu problēmas risināšana nebija vienīgā. Lai
spēlētu koncertus bija jāiztur trīs līmeņu tarifikācijas skates un jāiepatīkas cenzoriem.
“Skates žūrija sastāvēja no profesionāliem mūziķiem un valstij lojālas komitejas ( Kultūras
Ministrijas, komjaunatnes) pārstāvja. Galvenais vērtēšanas kritērijs bija ansambļa
profesionalitāte. Skates bija sadalītas trīs pakāpēs – pilsētu/ rajonu, zonu un
republikāniskās. Skatēs pašdarbības kolektīvi varēja izpildīt divas pašu komponētas
dziesmas, taču tām bija jābūt valstiski akceptētām, bet pārējām dziesmām vajadzēja būt
Komponistu savienības biedru sarakstītām. Sasniegumi skatēs noteica summu, ko katrs
mūziķis var saņemt par koncertu”.
/Aiga Leitholde, 2010, kursa darbs “Latvijas rokmūzikas attīstība no 1960. līdz 1989.
gadam”/
Cenzūras un drošības dienesta (VDK) ietekme bija jūtama arī reģionos. Tolaik nevarēja būt
privāta zeme vai komercuzņēmums. Mūzikas grupu izvēle darboties institūciju paspārnē
pārsvarā nebija saistīta ar ideoloģiskiem aspektiem, bet gan ar iespēju dabūt tehnisko
nodrošinājumu un sniegt koncertus publiski. Pat slavenā latviešu grupa “Dzeltenie Pastnieki”
sākotnēji darbojās zvejnieku kolhoza “Uzvara” paspārnē. Savukārt kolhozu un citu institūciju
vadība piesaistot kvalificētus mūziķus un nodrošinot viņus ar profesionāliem instrumentiem
un apskaņošanas aparatūru nodrošināja, ka kultūras pasākumos vienmēr bija koncerts kam
sekoja balle. Organizāciju vadībai sava mūzikas grupa bieži vien bija arī prestiža jautājums un
bagātākās no tām pat sacentās par to, kurai būs labākā grupa, tāpēc turīgākie uzņēmumi
nežēloja naudu algām, ekipējuma nodrošināšanai un citam atbalstam. Kādam varbūt šķiet,
ka “latviešu kolhozroks” varētu būt okupācijas režīma slavinājums. Tomēr pārsvarā grupas
spēlēja nopietnākas un reizēm arī nenopietnākas (joku) dziesmas latviešu valodā, kurās nav
dzirdams padomju okupantu vai komunistiskās partijas slavinājums. Atsevišķas grupas,
piemēram Jelgavas grupa “Salve”, spēlēja instrumentālo rokmūziku. Dziesmām vārdus
rakstīja gan paši grupu dalībnieki, gan izmantoja tautā atzītu dzejnieku darbus. Piemēram
grupa “Reģions”, kura darbojās Rēzeknes rajona Sprūževas kultūras namā, kolhoza
“Boļševiks” paspārnē, 1987. gada albumā “Aicinājums” izmantoja dzejnieka Imanta Ziedoņa
dzejas vārdus. Albuma dziesma “Pustrīs” ar Arno Eversa mūziku 1988. gadā iekļauta
izdevniecības “Melodija” izlasē “Melodiju stafete 8”. 1987. gadā “Melodijas” izlasē “Mūzika
diskoklubos”, “Melodiju stafete 6” un “Mikrofons 86” iekļautas Jelgavas rajona kolhoza
“Nākotne” grupas “Varavīksne” dziesmas. “Nākotne” bija pirmais kolhozs, kuru izveidoja pēc

Latvijas okupācijas 1946. gadā. Grupa astoņdesmitajos gados bija pazīstama gandrīz visā
Latvijā. Tolaik labi zināma bija arī grupa “Vaidava”, kas darbojās Valmieras rajona kolhozā
“Vaidava”. Tā pamatsastāvu veidoja Rīgas jaunieši. Grupa daudz koncertēja Latvijā un arī
citās Padomju Savienības vietās. Grupas albums “Pusnakts Stundā” kasetes formātā iznāca
jau pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1995. gadā. Bijušajā Valmieras rajonā, padomju
okupācijas gados no 1983. līdz 1988. gadam Kolhoza “Matīši” paspārnē darbojās grupa
“Saime”, kuru uz Valmieras kultūras nama vokāli instrumentālā ansambļa “Kvelde” bāzes
izveidoja slavenās Liepājas grupas “Līvi” dibinātājs Juris Pavītols. 1986. gadā grupai iznāca
mini albums. Arī slavenā Cēsu rokgrupa “Ferrum” savulaik saņēmusi atbalstu no kolhoza.
Amerikāņu firmas “MOOG” sintezators un vācu firmas “VERMONA” elektriskās ērģeles un
bungumašīna astoņdesmito gadu vidū sagādāti ar Cēsu rajona Straupes ciema Ļeņina
kolhoza atbalstu. Savukārt leģendārā grupas “Krasts” dalībniekiem Edgaram Priedītim un
Eināram Kizjalo izdevās iegūt Ogres rajona kolhoza “Suntaži” atbalstu. 1986. gadā mūziķu
rīcībā nonāca sintezators “Yamaha DX 7”. Daiga Mazvērsīte savā grāmatā “MELNBALTĀS
DZIESMAS III. Ar roka zāģi” apraksta diezgan komisko grupas “Krasts” dalībnieka Edgara
Priedīša un Eināra Kizjalo nonākšanu kolhoznieku statusā. “Kolhoza kopsapulcē grupas
“Krasts” dalībnieki tika uzņemti Suntažu kolhozā. E. Priedītis oficiāli tika iecelts mehanizētā
slaukšanas operatora jeb slaucēja amatā. Vienošanās ar kolhozu paredzēja regulārus deju
vakarus kolhoza klubā.”
Publikācijā izmantota Daigas Mazvērsītes grāmata “MELNBALTĀS DZIESMAS III. Ar roka zāģi”
(Apgāds “Zvaigzne ABC”, 2024)

You may also like the following events from Mākslas telpa MALA:

• This Saturday, 20th September, 09:30 pm, DJ vakars // Kaspars Groševs in Ligatne

Also check out other Concerts in Ligatne, Arts events in Ligatne, Literary Art events in Ligatne.